Doku Atis


Dzīve un radošā darbība


Image "doks_a.jpg"   Doku Atis (dzimis 1861.16. I Dzelzavas pagasta Mucenieku mājās – miris 1903.27. XI Dzelzavā, apbedīts Biksenes kapos )- rakstnieks.

Doku Atis pieder pie tiem latviešu rakstniekiem, kuri darbojušies 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā un kuri ar savu darbu labāko daļu pārstāvēja reālismu latviešu literatūrā. Viņi lika pamatus latviešu literatūras tālākai un dziļākai attīstībai. Pie tādiem rakstniekiem pieskaitāmi brāļi Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Augusts Deglavs, Pērsietis, Rūdolfs Blaumanis.

Pretišķības, kļūdas un trūkumi, kas piemīt latviešu pirmo reālistu darbiem, mūsdienu lasītājiem ir viegli saskatāmi, izprotami un ietekmē pozitīvo un paliekošo vērtību uztveri.

Minēto reālistu grupā redzamu vietu ieņem Doku Atis. Neatkārtojams humors, savdabīgas latviešu zemnieku un muižas dzīves laikmeta ainas, vesela virkne lieliski veidotu raksturu, simpātijas pret godīgiem darba darītājiem padara Doku Ata labākos darbus vērtīgus un nozīmīgus.

Ne velti Rainis, Rūdolfs Blaumanis un daudzi citi laikabiedri augstu vērtēja Doku Ata talantu un personību. Rainis ar lielu prieku ievietoja Doku Ata darbus „Dienas Lapā”. Arī šodien rakstnieku darbos ne vienreiz vien varam sastapt Doku Ata vārdu. Tas vēlreiz apliecina viņa nozīmi latviešu literatūrā.

Doku Ata daiļrades galvenās līnijas un darbos sastopamās pretišķības izriet no attiecīgā laikmeta specifiskajiem apstākļiem un tiem sadzīves nosacījumiem, kuriem bija pakļauta rakstnieka dzīve, viss viņa personības veidošanās process.

Doku Ata dzīve un daiļrade ir saistīta ar zemniecību. No šīs vides nāk viņa spēks, viņa vājums.

Doku Atis dzimis 1861. gada 16. janvārī Cēsu apriņķī Dzelzavas pagasta Mucenieku mājās. Bērniem kuplajā ģimenē Atis ir vecākais un tāpēc viņam pēc sensenas parašas jākļūst par sētas tālāko saimnieku. Trīs ziemas pagasta skolā ir pilnīgi pietiekama izglītība arkla balsta turēšanai un zemniekam vajadzīgo rēķinu kārtošanai. Taču rodas apstākļi, kas vecāku nodomus izmaina. Dzelzavas muižniekam ienāk prātā palepoties ar savu gādību par zemniekiem, un viņš paziņo skolotājam, ka ir nodomājis trīs labākos skolniekus uz sava rēķina sūtīt draudzes skolā. Tā kā Doku Atis ir pats spējīgākais un apdāvinātākais skolnieks pagasta skolā, tad viņam rodas izdevība nokļūt draudzes skolā.

Tam ir izšķīrēja nozīme nākošā rakstnieka tālākajā dzīves gaitā.

1874. gadā viņš nokļūst Cesvaines draudzes skolā, kur mācās trīs gadus. Tādējādi Doku Ata sistemātiskā izglītība ir trīs ziemas pagasta skolā un tikpat draudzes skolā. Šķiet, ka tas ir stipri par maz, lai varētu runāt par nopietnu izglītību. Un tomēr apdāvinātajā un centīgajā jaunietī pamostas vairs nekad neapslāpējamas alkas pēc izglītības, pēc plašākiem kultūras apvāršņiem. Protams, viss tālākais tiek veikts pašmācības ceļā.

Doku Atis jau draudzes skolā pievēršas literatūrai. Apguvis vācu valodu, viņš sāk lasīt vācu klasiķu darbus. Mācās arī krievu valodu. Bez tam viņš aizrautīgi lasa latviešu grāmatas un avīzes. Viss vēl tiek uztverts haotiski, nesistemātiski, bet ar lielu iekšēju smeldzi un nemieru.

Pēc draudzes skolas beigšanas Doku Atim nākas atgriezties Muceniekos. No vienas puses, saimniekošana Muceniekos ir vienīgā iespēja, kā nodrošināt eksistenci. No otras puses, viņā pamodinātas jau citas intereses – interese par grāmatām. Viņš lasa visu, kas pagadās. Grāmatām tiek veltīts katrs brīvais brīdis.

Tieši tajā laikā Dzelzavas pagasta skolā sanāca tik liels skolnieku skaits, ka vienam skolotājam nebija iespējams tikt galā. Bet pagasta saimniekiem nenāca prātā šķiest naudu otra skolotāja algošanai. Tāpēc sāka apskatīties, vai nevar atrast turpat tuvumā kādu paskolotāku puisi, kas varētu iet skolotājam palīgos. Un te nu satikās Dzelzavas pagasta saimnieku skopums un Doku Ata centieni izrauties no Muceniekiem. Tā 1882. gadā Doku Atis kļūst par palīgskolotāju skolā, kur pats nesen bija mācījies.

Nekur pārāk tālu Doku Atis nebija ticis ne turībā, ne dzīves apstākļu ziņā. Deviņdesmit rubļu gadā, piecus soļus gara un trīs soļus plata „brīva, silta rūme” bija visa palīgskolotāja labklājība. Bet par to jālabo burtnīcas 120 skolniekiem un jāmāca tiem grāmatu gudrība, bez tam vēl jāņem aktīva dalība pagasta sabiedriskajā dzīvē – jāvada koris, jāpiedalās teātra izrādēs.

Doku Atis nesaskārās un zinātnisko pasaules uzskatu neapguva, bet dzīve viņam mācīja savus likumus tīrā pieredzes ceļā, un te brieda rakstnieka personība.

Par palīgskolotāju Dzelzavā Doku Atis nostrādā deviņus gadus un tieši šajā laikā izaug par rakstnieku, kura vārds parādās presē. Arvien vairāk viņam pievēršas sabiedrības uzmanība.

Par literatūru Doku Atis sāk nopietni interesēties kopš draudzes skolas gadiem – septiņdesmito gadu vidū. Latviešu literatūra tad vēl gaužām trūcīga. Jura Alunāna, Ausekļa un Pumpura dzejoļi ir gaišākie stari latviešu literatūras rīta dūmakā. Un Doku Atis tieši ar to arī sāk sava literārā darba mēģinājumus. Vērtīgu stimulu sniedz vācu klasiķi. Īpaši tuvs Doku Atim ir Heine ar savas dzejas satīrisko raksturu un īpatnējiem kontrastiem.

1888. gadā iznāk Doku Ata pirmais un vienīgais dzejoļu krājums „Ziedoņa pušķīši”. Neilgu laiku rakstnieks pievērsies pasakas žanram. Viņš uzraksta pasaku „Par Adatu un Īlenu” (1891).

1887. gadā Doku Atis aiziet no skolas. Atliek pārāk maz laika, lai īstenotu arvien pieaugošos literāros nodomus. Viņam šķiet, ka varbūt Muceniekos būs kaut cik lielākas iespējas nodoties literatūrai. Bet arī šie nodomi realizējas ļoti nepilnīgi. Vēstulē Doku Atis stāsta: „…rakstīšu, cik man būs paspējams savos sestdienas vakaros: esmu pastāvīgi pie zemes darbiem saistīts…”

Ļoti lēni virzās uz priekšu darbs pie lielākā stāsta „Paugurieši”. Apstrādājot ļaužu nostāstus, rodas jau Dzelzavas skolā pasāktais stāsts „Brāļi”. Rakstnieks padziļina savas valodas zināšanas, vācot folkloras materiālus, pieraksta tautas melodijas. Un tas notiek tādos apstākļos, kad „…Ej tikpat kā aizjūgts zirgs no vienas tumsas līdz gandrīz otrai un nākoša dienā – darbi, darbi, darbi!”.

No šīs pārmērīgās darba slodzes rakstnieku uz īsu laiku paglābj Augusts Kažoks, kas 1892. gadā aicina Doku Ati uz Ropažu draudzes skolu par palīgskolotāju. Te apstākļi literāram darbam daudz labvēlīgāki. Skolnieku skaits mazāks. Atliek vairāk laika rakstīšanai un literārās izglītības papildināšanai. Rīga ir tuvāk un iespējams nodibināt draudzīgas attieksmes ar tā laika vadošiem rakstniekiem. Arī apkārtējā vide ir savdabīgāka. Rodas jauni materiāli, jaunas ieceres. Ar lielu aizrautību rakstnieks metas darbā.

Ropažu periods ir pats svarīgākais Doku Ata dzīvē, ka tieši šajā laikā viņš izaug par sabiedrībā redzamu rakstnieku.

Ropažu draudzes skolā Doku Atis nostrādā divus gadus. 1893. gadā notiek skolas revīzija un inspektors nav apmierināts ar palīgskolotāja nepilnīgām krievu valodas zināšanām. Rakstniekam nākas no skolotāja darba atteikties uz visiem laikiem. Doku Atim patiešām nebija vajadzīgās skolotāja izglītības, tikai gadījums viņu bija padarījis par palīgskolotāju.

Ropažos pavadītajiem diviem gadiem ir tā svarīgā nozīme, ka še rakstnieks paspēja summēt visu, kas līdz tam sasniegts steigā un nevaļā. Te top arī viņa ievērojamais bērnu dienu tēlojums „Mans dzīves rīts”(1894), kas ātri ierindojas latviešu literatūras klasikā. Grāmatā pasaule skatīta maza zēna un reizē pieauguša cilvēka – rakstnieka acīm. Autors atgādina, ka viņš stāsta par savu bērnību, par notikumiem, ko piedzīvojis, par cilvēkiem ar ko nācies sastapties. Lasītāja acu priekšā nostājas ļoti uzskatāma, reāla pagājušā gadsimta lauku sētas dzīves aina – ar tās vienkāršajiem ļaudīm, viņu darbu, ar dzīves šaurību un vienmuļo ritumu. Tam bija pakļauta arī bērnu dzīve latviešu lauku sētā. Atkarībā no gadalaika bērnu dzīve rit paralēli pieaugušo dzīvei un darbiem istabā vai pagalmā, uz lauka vai druvā. No bērna viedokļa tiek apskatīti gan ģimenes locekļi, gan pārējie saimes ļaudis, gan to darbi. Bērni bieži vien ir atstāti savā vaļā…

Periodiskajā presē arvien biežāk sāk parādīties rakstnieka humoristiskie dzejoļi ar pseidonīmu „Švurksts”.

Turpinās literārās studijas. Rakstnieks aizraujas ar Tolstoja „Annu Kareņinu” un citiem nopietniem literāriem sacerējumiem.

Garajam stāstam „Krišs Laksts”(1893) vielu devuši vecu ļaužu nostāsti par klaušu laikiem. Dzimtā pagasta sadzīves vērojumi likti pamatā stāstam „Paugurieši” (1893). Dzīves asredzīgs vērojums, krāsains raksturu un notikumu tēlojums, labsirdīgs humors un bagāta tautas valoda raksturīga Doku Ata labākajiem prozas sacerējumiem.

1893. – 1903. g. viņš strādāja Inčukalna muižā par saimniecības pārzini un rēķinvedi. Doku Atis nodzīvo desmit labākos un spēcīgākos daiļrades gadus. Tieši šai periodā viņš jau spēj veikt lielus un atbildīgus literatūras uzdevumus. Doku Ata mūža pēdējam cēlienam pieder stāstiņš „Sirdsapziņa” (1901), skice „Mākslinieks” (1902), labākie satīriskie dzejoļi.

1903. gada rudenī Doku Atis ar ģimeni atgriezās Muceniekos, kur rakstnieks drīz vien mira, strauji progresējot ielaistai tuberkulozei.

Dzelzavas kapos 1922. gadā Doku Atim uzcelts piemineklis ar bareljefu(kapa pieminekļa autors B.Dzenis). 1970. gadā Madonas rajona Dzelzavas ciemā Muceniekos iekārtots Doku Ata memoriālais muzejs.

Darbi:

1. Raksti 7 burtn. – Pēterburgā;1904-1905.

2. Doku Ata Kopoti raksti : 2 sējumos.- Rīga : Valters un Rapa, 1928. Saturs: 1. sēj. Biogrāfija. Stāsti. Piezīmes -- 2. sēj. Dzejas. Vēstules. Apcerējumi. Dažādi raksti. Piezīmes.

3. Doku Atis Izlase.- Rīga : LVI, 1963. Saturs: Proza. Vectēvs. - Mans dzīves rīts. - Par Gulbju ķēniņu. - Par Adatu un Īlenu. - Stāsts par putniem, cilvēku bērniem un vienu kaķi. - Krišs Laksts. - Paugurieši. - Uz bērnu bērniem. - Sirdsapziņa. - Mākslinieks. - Pilieni no dzīves jūras. - Dzeja.